Andris Fedotovs

Divas ielas, trīs mājas, simts un piecas istabas, kas vēl bez dažiem brīžiem tukšas, pamestas ar gaisā virmojošām aizgājušo pēdām. Tās, atstātas uz sienām un grīdām, lēnām lobās nost arī no griestiem. Tās nāk vai ved? Kāpēc tās, it kā kaut ko meklēdamas, iet pa riņķi?

Durvju nav, ir palikuši tikai numuri. Nav iespējams ieiet pa durvīm, kuru nav. Nav iespējams arī iziet. Iespējams, tas izskaidro šo samulsušo pēdu kustību. Tās vienkārši krājas kaudzē. Nu jau tās ir vairākas un visas ar numuriem. Es nekad vairs neiešu ciemos.

Pēc rādītājiem neko nevar pateikt. Tie vairs nedarbojas. Var mēģināt minēt, bet nevienu tas neinteresēs, un jautājumi paliks bez atbildēm, karājoties gaisā kā bez pamata un virziena atstātās pēdas. Uz visurieni. Prom.

Es pamanu, ka eju pa riņķi. Es eju kā sapnī, kur lietas pārvēršas par vietām un vietas par lietām. Attopos, ka eju pa glābšanas riņķi. Taču tas nav izmests. Tas ir pazaudēts.

Two streets, three houses, one hundred and five rooms which will soon be empty, left with traces of the departed still vibrating in the air. They are left on the walls, floors and peeling slowly off the ceilings. Do they come or lead somewhere? Why do they go in circles as if in search of something?

No doors, only numbers left. It’s impossible to go into doors which aren’t there. It’s impossible to come out either. That might explain this confusing motion of traces. They are simply piling up. There are several piles already and all are numbered. I will never visit anybody anymore.

The meters are silent. They all are broken and don’t work anymore. One could guess, but no one will ever be interested, and questions will float in the air without any answers like traces without ground and direction. To everywhere. Away.

I notice I’m going in circles - like in a dream when things transform into places and places transform into things. I suddenly realize I’m walking on a lifebuoy. It’s not thrown though. It’s lost.

Temporary portfolio

Built with Berta.me